diskreditēt
diskreditēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | diskreditēju | diskreditējam | diskreditēju | diskreditējām | diskreditēšu | diskreditēsim |
| 2. pers. | diskreditē | diskreditējat | diskreditēji | diskreditējāt | diskreditēsi | diskreditēsiet, diskreditēsit |
| 3. pers. | diskreditē | diskreditēja | diskreditēs | |||
Pavēles izteiksme: diskreditē (vsk. 2. pers.), diskreditējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: diskreditējot (tag.), diskreditēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: diskreditētu
Vajadzības izteiksme: jādiskreditē
Padarīt nevērtīgāku, pazemināt; mazināt (kā) ietekmi, nozīmi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mūziķis uzskata, ka tāds izskats viņu diskreditētu grupas fanu acīs.
- Līdz ar to Āboltiņas paziņojums vēl lielākā mērā varot diskreditēt Straujumu.
- Šie kropļi ir specifiski diskreditējuši visādi citādi lielisko Daugavpils krievu kopienu.
- Okupēt, lai pārņemtu sev, vai arī lai diskreditētu pretinieku.
- "Ādamsons sevi ir diskreditējis, būdams apsūdzēts smaga nozieguma pastrādāšanā.