diktēt
diktēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | diktēju | diktējam | diktēju | diktējām | diktēšu | diktēsim |
| 2. pers. | diktē | diktējat | diktēji | diktējāt | diktēsi | diktēsiet, diktēsit |
| 3. pers. | diktē | diktēja | diktēs | |||
Pavēles izteiksme: diktē (vsk. 2. pers.), diktējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: diktējot (tag.), diktēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: diktētu
Vajadzības izteiksme: jādiktē
1.Lasīt vai runāt (ko) tā, lai klausītājs varētu pierakstīt.
2.Kategoriski pavēlēt (ko), arī uzspiest, noteikt (ko).
2.1.Būt par cēloni, priekšnoteikumu (kam), izraisīt, nosacīt (piemēram, procesu, darbību, attieksmi).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vide, kurā atrodas koka objekts, visvairāk diktē materiāla izvēli.
- Mūsdienās kuģniecības nozare attīstās, ņemot vērā šīsdienas situācijas diktētus noteikumus.
- Dzīve tomēr diktē ja ne ko citu, tad – tempu.
- Tāpat cenu pieaugumu diktē resursu cenu pieaugums," sacīja Gulbe.
- Rezultātā dažkārt finanšu tirgi diktē noteikumus Eiropas politiķiem, nevis otrādi.