dievkociņš
dievkociņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dievkociņš | dievkociņi |
| Ģen. | dievkociņa | dievkociņu |
| Dat. | dievkociņam | dievkociņiem |
| Akuz. | dievkociņu | dievkociņus |
| Lok. | dievkociņā | dievkociņos |
1.Vībotņu ģints suga ("Artemisia abrothanum"), daudzgadīgs krāšņumaugs (krūms) ar ļoti smalkām sīki plūksnainām pelēki zaļganām lapām un raksturīgu smaržu.
2.apvidvārds Vājš, vārgs cilvēks.
3.žargonisms Jaunietis ar vāju stāju.
Avoti: LLVV, ViV, Žrg
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tās dievkociņam ir vēl smalkākas nekā mimozai, maigas un smaržīgas.
- Lai nu kas dārzā var nepārziemot, esmu droša – dievkociņš izdzīvos.
- Prāts tūlīt saka – kaut ātrāk par Dievkociņu uzrakstīt.
- Uz reizi jau arī nemaz neuzrakstīšu par Dievkociņu tā’, kā vajag.
- Savukārt kolēģi nodaļas priekšnieku aiz muguras dēvē par dievkociņu.