deklamēt
deklamēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | deklamēju | deklamējam | deklamēju | deklamējām | deklamēšu | deklamēsim |
| 2. pers. | deklamē | deklamējat | deklamēji | deklamējāt | deklamēsi | deklamēsiet, deklamēsit |
| 3. pers. | deklamē | deklamēja | deklamēs | |||
Pavēles izteiksme: deklamē (vsk. 2. pers.), deklamējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: deklamējot (tag.), deklamēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: deklamētu
Vajadzības izteiksme: jādeklamē
1.Izteiksmīgi, mērķtiecīgi runāt (daiļdarbu).
1.1.intransitīvs
2.ironiska ekspresīvā nokrāsa Manierīgi, samāksloti (ko) runāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izklaides un audzinošā nolūkā to deklamēja dārza svētkos un garos pārgājienos.
- Barikādēs es stāvēju par Latviju un deklamēju savu mīlestību šai valstij.
- Žigli deklamējot, rindā pat „ ē” skanēja samērā labi...
- Es ar nolūku nelietoju vārdus — runā, deklamē, tēlo.
- Ne jau katrs dzejnieks ir aktieris un prot skaisti deklamēt.