dekadence
dekadence sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dekadence | dekadences |
| Ģen. | dekadences | dekadenču |
| Dat. | dekadencei | dekadencēm |
| Akuz. | dekadenci | dekadences |
| Lok. | dekadencē | dekadencēs |
1.Morāles un kultūras krīze, pagrimums, kas parasti seko attīstības augstākajam punktam, kulminācijai.
2.Tāda literatūras un mākslas strāva, kas atsakās no reālisma, sociālajām un nacionālajām idejām, pievēršas subjektīvajam, anormālajam, amorālajam, misticiskajam; tradicionāli par dekadenci sauc 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma norises Eiropas literatūrā un mākslā.
Avoti: SV99
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Filmā tā tika lietota kā simbols kaut kādām beigām, dekadences kulminācijai.
- Dekadence, drosme un pavedināšana, kurai noder arhitektoniski apģērba elementi. “
- Hanifs Kureiši beidzot ir ļāvies dekadencei, kas pacietīgi gaidījusi…
- 1905. gada revolūcijas un tās sagrāves laikā latviešu literatūrā uzplauka dekadences virziens.
- Dekadence ir pilnīga bezapziņas zaudēšana, jo bezapziņa ir dzīves stingrais pamats.