deisms
deisms [de-isms] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; joma: filozofijaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | deisms | deismi |
| Ģen. | deisma | deismu |
| Dat. | deismam | deismiem |
| Akuz. | deismu | deismus |
| Lok. | deismā | deismos |
Reliģiski filozofiska mācība (17. un 18. gadsimtā), kas Dievu vai dievišķu spēku atzīst par bezpersonisku pasaules pirmcēloni, Visuma arhitektu, kurš pēc pasaules radīšanas akta vairs neiejaucas dabas, sabiedrības un cilvēces dzīvē.
Avoti: LLVV, MrJ
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Uzskatu, ka dievs radīja pasauli, taču tālākajā pasaules ritējumā neiejaucas, sauc par deismu.
- Lai gan Verns bija audzināts kā katolis, sākot no 1870. gada, viņš pievērsās deismam.
- Ordeņa pamatlicējs Veishaupts bija ievērojams deisma uzskatu pārstāvis un līdz ar to viņa dibinātā organizācija aktīvi propagandēja šos uzskatus.
- Deisms ir atspoguļots arī dažos viņa romānos, jo tajos bieži ir pieminēti jēdzieni Dievs vai dievišķais liktenis, bet reti atrodams jēdziens Kristus.
- Pārpasaulīgā teisma vietā apgaismības atbalstam kalpo deisms, kas nosaka, ka Dievs ir radījis pasauli un ir dabas likumu avots, taču pasaules notikumos neiejaucas.