dūrainītis
dūrainītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; novecojis, deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dūrainītis | dūrainīši |
| Ģen. | dūrainīša | dūrainīšu |
| Dat. | dūrainītim | dūrainīšiem |
| Akuz. | dūrainīti | dūrainīšus |
| Lok. | dūrainītī | dūrainīšos |
Dem. → dūrainis.
Avoti: LV93
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pirkstainīši ātri vien samirks, rokas sāks salt, un bērns pats palūgs dūrainīšus.
- Bet varbūt varētu tā: lai bērnam rokās ir cimdiņi, bet dūrainīšus paņemiet līdzi.
- Tomēr caku cakām izcakoti zābaciņi, dūrainīši var dažreiz izrādīties nevajadzīgo lietu saraksta " dalībnieki".
- Uzvelc dūrainīšus, tie nekļūs slapji.
- Redziet, kāds ozola dūrainītis sanāk!