burbulēt
burbulēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | burbulēju | burbulējam | burbulēju | burbulējām | burbulēšu | burbulēsim |
| 2. pers. | burbulē | burbulējat | burbulēji | burbulējāt | burbulēsi | burbulēsiet, burbulēsit |
| 3. pers. | burbulē | burbulēja | burbulēs | |||
Pavēles izteiksme: burbulē (vsk. 2. pers.), burbulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: burbulējot (tag.), burbulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: burbulētu
Vajadzības izteiksme: jāburbulē
1.Burbuļot.
2.apvidvārds Neskaidri runāt.
Avoti: LLVV, KnV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šajā rītā, jau minētajā stundā, patvāris vēl neburbulēja.
- Ja to rāj, putns purpina pretī – savā valodā dusmīgi kaut ko burbulē.
- Uz trauku skapja ar marmora virsu burbulēja patvāris.
- Un tad viņas valoda burbulēja stāstīšanas kaislībā, it kā bailēs, ka kāds varētu atņemt klausītāju. “
- – burbulēja Loranga.