brūnums
brūnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | brūnums | brūnumi |
| Ģen. | brūnuma | brūnumu |
| Dat. | brūnumam | brūnumiem |
| Akuz. | brūnumu | brūnumus |
| Lok. | brūnumā | brūnumos |
Vispārināta īpašība → brūns, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa lūpas atvērās kā sārti pāršķelta brūce ādas gludajā brūnumā.
- Rieksta brūnumā,” man iešaujas prātā, aplūkojot viņas roku.
- Iestājās krēsla, un Blekvotera bija sašaurinājusies līdz kafijas brūnuma upītei.
- Drīz būs jāsāk iet uz solāriju, lai noķertu vasaras brūnumu.”
- Mammai stāstu, ka brūnums man no iedeguma krēmiem.