briljantīns
briljantīns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | briljantīns | briljantīni |
| Ģen. | briljantīna | briljantīnu |
| Dat. | briljantīnam | briljantīniem |
| Akuz. | briljantīnu | briljantīnus |
| Lok. | briljantīnā | briljantīnos |
1.Smaržīga ziede, ko agrāk lietoja matu veidošanai.
2.novecojis Kokvilnas audekls ar atlasa spīdumu.
Avoti: MLVV, SV33
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un tur reāli un patiesi pie alus glāzes sēdēja Elviss un smērēja sev matos briljantīnu.
- papeļu briljantīns, papeļu breolīns.
- Un viņš piegāja pie kumodes, uzlēja uz pirkstiem briljantīnu un, skatīdamies spogulītī, saskrullināja savas blondās, glīti sadīgušās ūsiņas.
- Izskats viņam tieši kā bārmenim vai iluzionistam: sniegbalts krekls, spīdīga brokāta veste, ar briljantīnu ieziesti mati, katrā pirkstā gredzeni, kas zaigo krāsainā stikla, bet varbūt arī dārgakmeņu acīm.
- Viņiem mugurā bija labas militārās drānas, siltas stepētās jakas, daudziem uz rokas bija pulkstenis, mati visiem mirdzēja no briljantīna; viņi bija trokšņaini, līksmi, sirsnīgi un apbēra mūs ar laipnībām.