brāziens
brāziens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | brāziens | brāzieni |
| Ģen. | brāziena | brāzienu |
| Dat. | brāzienam | brāzieniem |
| Akuz. | brāzienu | brāzienus |
| Lok. | brāzienā | brāzienos |
1.Īslaicīgs, spēcīgs (piemēram, vēja, lietus) uzplūdums.
Avoti: LLVV, KnG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Atsevišķu uguns brāzienu gaismā atmirdz viņa seja dziļi ierakumu grāvja dibenā.
- Reiz mēs uz deju grīdas izbērām kaltētus zirņus un dabūjām brāzienu.
- Ja vējam taisnība: katrs brāziens Ir zemes un saules likums.
- Redzams — viņam ir slikta oma, un brāziens liekas nenovēršams.
- Šajā brīdī durvis atvērās un atkal aizkrita ciet no vēja brāziena.