brākšķēt
brākšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | brākšķu | brākšķam | brākšķēju | brākšķējām | brākšķēšu | brākšķēsim |
| 2. pers. | brākšķi | brākšķat | brākšķēji | brākšķējāt | brākšķēsi | brākšķēsiet, brākšķēsit |
| 3. pers. | brākšķ | brākšķēja | brākšķēs | |||
Pavēles izteiksme: brākšķi (vsk. 2. pers.), brākšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: brākšķot (tag.), brākšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: brākšķētu
Vajadzības izteiksme: jābrākšķ
1.Radīt spēcīgu troksni (piemēram, par lielākiem (koka) priekšmetiem, kas lūst, plaisā vai gāžas); atskanēt šādam troksnim.
2.apvidvārds Radīt padobju nepārtrauktu troksni, kāds raksturīgs, piemēram, nelieliem cietiem priekšmetiem berzējoties vienam gar otru, vāroties ēdienam u. tml.; atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV, LivP
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vējš bija pieņēmies spēkā, un vecais nams brīkšķēja un brākšķēja.
- Ik minūti pa gaisu brākšķēdama atkal aizlidoja kāda milzu galotne.
- Uguns stabam spīdot, sudmalu dambis sācis ērmīgi brīkšķēt un brākšķēt, sieva izlēkusi no ūdens un lūguse arī vīru izkāpt, bet vīrs tā bijis nobaidījies, ka nejaudājis nedz pakustēt, nedz parunāt.
- Kviec un spiedz, un brīkšķ un brākšķ,
- I. T. Brīkšķ un brākšķ un aizvien mazāk turas kopā.