bandars
bandars vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | bandars | bandari |
Ģen. | bandara | bandaru |
Dat. | bandaram | bandariem |
Akuz. | bandaru | bandarus |
Lok. | bandarā | bandaros |
1.Banderis – amatnieks, kas gatavo koka traukus; mucinieks.
2.Ozola epitets.
Avoti: LivP, KV