bandars
bandars vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bandars | bandari |
| Ģen. | bandara | bandaru |
| Dat. | bandaram | bandariem |
| Akuz. | bandaru | bandarus |
| Lok. | bandarā | bandaros |
1.Banderis – amatnieks, kas gatavo koka traukus; mucinieks.
2.Ozola epitets.
Avoti: LivP, KV