bandīts
bandīts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bandīts | bandīti |
| Ģen. | bandīta | bandītu |
| Dat. | bandītam | bandītiem |
| Akuz. | bandītu | bandītus |
| Lok. | bandītā | bandītos |
1.Bandas dalībnieks; laupītājs.
2.Brutāls, nežēlīgs cilvēks.
Stabili vārdu savienojumiPreses bandīts.
- Preses bandīts — žurnālists, kas apzināti raksta nepatiesību, lai laupītu kādas personas godu un aptraipītu tās labo vārdu
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Gribējuši bandītus saņemt ložmetēju krustugunīs, taču viņi pārtraukuši uzbrukumus muitai.
- Skaidras naudas pasniedzējam tobrīd nebija, un bandīti paņēma maksājumu karti.
- Neesam zagļi un bandīti, par kādiem mūs tagad cenšas pataisīt.
- Viņš nonāca uz ielas, bandītu vidē, nokļuva cietumā."
- Saprotams, ka padomju režīms mežabrāļus uzskatīja un sauca par bandītiem.