balamuts
balamuts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | balamuts | balamuti |
| Ģen. | balamuta | balamutu |
| Dat. | balamutam | balamutiem |
| Akuz. | balamutu | balamutus |
| Lok. | balamutā | balamutos |
Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.
Avoti: LivP
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Llort [14.mai]: balamuts, vai esi dzirdejs par iedzivotaju aptauju pirms buvniecibas vai rekonstrukcijas?
- Niemetcs šos brāļus nosauc par " Vortzuhrer" - balamutiem, kuri uzmetušies ļaudīm par vadoņiem, bet patiesībā tādi nav.