bajārmeita
Lietojuma biežums :
bajārmeita sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | bajārmeita | bajārmeitas |
Ģen. | bajārmeitas | bajārmeitu |
Dat. | bajārmeitai | bajārmeitām |
Akuz. | bajārmeitu | bajārmeitas |
Lok. | bajārmeitā | bajārmeitās |
Turīga, dižciltīga cilvēka (bajāra) meita.
Avoti: LivP
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Karmelītu brāļiem viņa atstāja skaidru naudu ar nosacījumu, ka tie iedibinās in perpetuum mises Birontu ģimenes piemiņai, bet Svētā Bernarda māsu savienībai un Svētā Ercenģeļa Miķeļa baznīcai – ar nosacījumu, ka pēc mēra klosteris atkal uzņemsies rūpes par trūcīgām bajārmeitām; bet atlikušo naudu, dārglietas, muižas un to ienākumus viņa norakstīja savam brāļadēlam, jātnieku rotmistram Jonam Izidoram Norvaišam ar nosacījumu, ka...
- Un Jons Kirdējus jokojot teica Kazimieram, ka esot taču solījis parādīt īstu botānikas dārzu, un prasīja, kā viņam patīk šī dārza puķes un augļi, un Kazimieram uzreiz tika pieliets vīna kauss, un viņu apstāja skaistules, starp kurām bija, kā noskaidrojās, gan pilsētnieces, gan izputējušas bajārmeitas, bet tā iznesīgā, Eufemija, vispār bija dižciltīga un turīga atraitne, kura nolēmusi padzīvot, vairs neapspiežot savas iegribas.
- Tā nu Uršule varēja iztaisīties par karaļmeitu Milkantos, varēja tramdīt māsas Viļņas klarišu klosterī, bet šeit, Karaļaučos, viņa bija tikai tā, kas bija patiesībā, – nevienam nezināma bajārmeita no Žemaitijas, izbijusi novice, un pārsteigt viņa varēja vienīgi ar to, ka bija dīvaina un negaidīta mezalianse, ko noslēdzis trešās pakāpes brālēns Bironts, un to viņa lieliski apzinājās, lai arī prātu bija aptumšojusi mīlestība, tāpēc pret šiem naidīgajiem apstākļiem nolēma cīnīties, izmantojot savu vienīgo ieroci – sevi pašu.
- Taču šī skanīgajā Apolonijas vārdā nokristītā muļķe itin nemaz nelīdzinājās savai svētajai aizgādnei; gluži otrādi – prata būt untumaina, pati to ij nemanīdama, bija neiedomājami bezkaunīga un, galvenais, izcēlās ar visbriesmīgāko netikumu, kāds vien kalpam var piemist: reizēm aizmirsa savu vietu, jo Milkantos saimnieki viņu kopš bērnības bija lutinājuši un lolojuši viņas zelta mātes nopelnu dēļ, un laikam tak šī iedomājās, ka pati ir teju bajārmeita, tāpēc vienā mierā varēja muļķīgi iejaukties sarunā, visur nelūgta izteikt savus aplamīgos padomus un reizēm pat nepildīt pavēles, ja pašai likās, ka pareizāk būtu rīkoties citādi, bet pakalpojot bieži vien savilka tādu seju, it kā izrādītu nezin kādu žēlastību.
- Bet, kad Uršule nonāca tuvāk pirmajam solam, kur vakar bija sēdējis tas vīrietis, viņai šķita, ka gaisā vēl var sajust blāvu mirru smaržu, pat ne smaržu, bet tikai tās atbalsi, kas liecināja, ka viņa to visu nav nosapņojusi, un viņa palūkojās uz altāri, kurā bija Vissvētākās Jaunavas brīnumdarītāja glezna, un tagad Dievmāte noraudzījās viņā ar izsmējīgu nožēlu, un Uršule gluži bezdievīgi nodomāja, kādas gan tiesības Vissvētākajai skatīties tādā nicinājumā, ja jau tā pati nekad nav iemīlējusi nevienu vīrieti un tātad neko par to nezina un zināt nevar, un tad nobrīnījās, kā pērkons viņu par šādu domu nav nospēris uz līdzenas vietas, un vēl vairāk nobrīnījās, ka viņai prātā nāk tik zemiskas domas, kas nepiedien bajārmeitai, bet drīzāk kādai bezdievīgai elles maukai.