badgalis
badgalis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | badgalis | badgaļi |
| Ģen. | badgaļa | badgaļu |
| Dat. | badgalim | badgaļiem |
| Akuz. | badgali | badgaļus |
| Lok. | badgalī | badgaļos |
1.Pastāvīgi izsalcis, izbadējies cilvēks vai dzīvnieks; rīma, negausis.
1.1.Skopulis, negausis.
Avoti: LivP