bēliņģis
bēliņģis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bēliņģis | bēliņģi |
| Ģen. | bēliņģa | bēliņģu |
| Dat. | bēliņģim | bēliņģiem |
| Akuz. | bēliņģi | bēliņģus |
| Lok. | bēliņģī | bēliņģos |
Bēniņi, jumta telpa.
Avoti: KV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas var beigties tāpat kā tavu radu skuķim — bēliņģī, ar cilpu kaklā.
- Kocenes dibenā gulēja arī klipis , bet klotiņi bija aizmirsušies bēliņģī
- Tad kungs izgājis stedelē un uzkāpis pa trepēm uz bēliņģi.