autonīms
Lietojuma biežums :
autonīms
Īstais vārds, kāds ir autoram, kas parakstās ar pseidonīmu.
Avoti: SV69
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nosaukumu, ko lieto vietējie iedzīvotāji, attiecinot uz sevi, vai vietu, sauc par endonīmu ( no — 'iekšējs' un " ὄνυμα" — 'vārds'), autonīmu vai pašnosaukumu.
- Tādējādi, piemēram, nav bijis pieļaujams uz Olivereto dzejoļu izlases „ Trubadūrs uz ēzeļa” vāka un titullapā līdzās pseidonīmam norādīt autora vārdu – autonīmu, kas ir „ īstais vārds autoram, kas parakstās ar pseidonīmu” ( SV 2008,92) – Jānis Sudrabkalns ( Olivereto/ Sudrabkalns 1984; Olivereto/Sudrabkalns 2013), jo konkrētos dzejoļus autors pats publicējis tikai un vienīgi ar Olivereto vārdu, un nepastāv neviens autora dzīves laikā publicēts dzejolis vai grāmata, kur abi autora vārdi būtu bijuši līdzās.
- 20. gadsimtā pieņemts apzīmējums " ņenci", kas ir tautas autonīms un nozīmē " cilvēki".
- Sugas nosaukuma atkārtošana botāniskajā nomenklatūrā tiek minēts kā pasugu autonīms, bet pasugas kļūst par " autonīmām pasugām".
- Šo rosinājumu varētu ievērot burtiski, varētu arī atrunāties ar senām tradīcijām, bet, iespējams, vislabāk būtu atcerēties, ka Gruzijai un Georgijai ir savs pašnosaukums ( autonīms).