atšalkt
atšalkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atšalcu | atšalcam | atšalcu | atšalcām | atšalkšu | atšalksim |
| 2. pers. | atšalc | atšalcat | atšalci | atšalcāt | atšalksi | atšalksiet, atšalksit |
| 3. pers. | atšalc | atšalca | atšalks | |||
Pavēles izteiksme: atšalc (vsk. 2. pers.), atšalciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atšalcot (tag.), atšalkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atšalktu
Vajadzības izteiksme: jāatšalc
1.Ar šalkoņu atplūst (kur, līdz kādai vietai u. tml.) – parasti par vēju, vētru.
1.1.Atskanēt (par skaņām).
2.poētiska stilistiskā nokrāsa Pienākt, iestāties no jauna (par parādībām dabā vai sabiedrības dzīvē).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā arī tobrīd ieklausījos sevī un, izdzirdējis atšalcam skaudības vilni, sarāvos.
- Viņš devās dārza dziļumos, cerot, ka tur lielie koki atšalks klusu, nomierinošu vēsumu.
- No kreisās puses atšalc vēja brāzma, no zāles paceļas gaisā dzeltenās nesagrābtās lapas un klusām kūleņo vējā.
- Nez no kurienes atšalca sajūsmības vilnis, dzirksteļoja pār sanākušo galvām un pārtapa kopīgi izdzīvotā mīlestībā pret savu zemi, savas tautas garu.
- Viņa dzīvoja 16. gadsimtā, kad līdz Rīgai bija atšalcis reformācijas vilnis un jautājumi par patiesajām vērtībām un konformismu bija tik pat aktuāli, kā tas, iespējams, ir šodien.