atslēgkauls
Lietojuma biežums :
atslēgkauls
Avoti: PP, T
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Zem atslēgkaula sāpēja un brakšķēja lauztā riba.
- Atcerējos to reizi Mairitas dzīvoklī, kad viņa virtuvē kliedza sāpēs un kaislībā un pēc tam virs atslēgkaula tecēja asinis un brūce izskatījās kā griezta ar skalpeli.
- Vienā saimniece četrdesmit gadus nav noslaucījusi pat zirnekļa tīklus no griestiem un sienu stūriem, otrais ir ar slīpām grīdām, sašķiebies kā lauzts un nepareizi saaudzis atslēgkauls.
- Kad viņš glūņāja uz Uršules matiem, viņa itin kā aizsapņojusies ņēmās tos tīt ap pirkstu vai pagrieza galvu tā, lai tie košāk mirdzētu saulē, tad sapurināja galvu un, atmezdama cirtas, atkailināja kaklu, ļaujot, lai viņš apbrīno atslēgkaula bedrīti; kad viņš blenza uz lūpām, viņa tās pastiepa uz priekšu, piekoda maliņu un pēc brīža zobus atkal strauji atlaida, lai gandrīz samaņu zaudējušais Jonelis varētu patīksmināties par to, kā sarkanās asinis zem plānītiņās un mitrās lūpu ādas atkal ieplūst tai vietā, pret kuru tikko bija atspiests viņas acuzobs.
- Bet tur vecajā vara vannā, kas izklāta ar linu dvieļiem, tagad stāvēja pārbraukušais Milkantu saimnieks; stāvēja kails kā tai dienā, kad māte viņu dzemdēja; kails, ja neskaitīsim zeltainās viņa miesas spalviņas un mazu zeltainu plāksnīti, kas tagad spīdēja viņam uz krūtīm, ieaugusi miesā kā vairogs tai vietā, kur reiz izpuva Barboras Statkutes šautā brūce, jo, izrādās, tik dīvainā veidā Biržu cietokšņa bārddzinis toreiz viņam izglāba dzīvību – nolupināja un brūcē ieaudzēja vienīgo pa rokai atrodamo apzeltīto priekšmetu, ložu sakapāto krusta plāksnīti no bruņām, un tagad pēc pārsteidzošas likteņa iegribas uz Jona Izidora krūtīm virs sirds, tikai mazliet augstāk, starp krūšu spalvām blāvi spīdēja burti Pro Lege, ak, bet kā lai viņus abus šonakt piespiež pakļauties tam likumam, kurš ir vecs kā pati pasaule, iekāres likumam, – prātoja Uršule, un var jau būt, ka viņa bija neizdevusies novice, slikta māte un nekam nederīga kristiete, taču par kaislībām viņa tagad, dzīves nogalē, jau šo to zināja un grasījās savas zināšanas likt lietā, tāpēc čukstus bēra vārdus kā spāņu mušiņu pulverīti Onai Kotrīnai ausī; čukstēja un vadīja viņas skatienu līdzi siltā ūdens straumītēm – pa cirtainajiem viņas vīra matiem, pāri pierei, lūpām, kaklam, pāri spēcīgajiem atslēgkauliem, pāri skaistajiem muskuļiem uz pleciem, pāri zelta plāksnītei uz krūtīm, pāri zeltainajām krūšu spalvām, lejup,