atpiņķēt
atpiņķēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atpiņķēju | atpiņķējam | atpiņķēju | atpiņķējām | atpiņķēšu | atpiņķēsim |
| 2. pers. | atpiņķē | atpiņķējat | atpiņķēji | atpiņķējāt | atpiņķēsi | atpiņķēsiet, atpiņķēsit |
| 3. pers. | atpiņķē | atpiņķēja | atpiņķēs | |||
Pavēles izteiksme: atpiņķē (vsk. 2. pers.), atpiņķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atpiņķējot (tag.), atpiņķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atpiņķētu
Vajadzības izteiksme: jāatpiņķē
Ar grūtībām atraisīt, dabūt vaļā (ko sasietu, sapinušos).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pētera virves tiek atpiņķētas, viņš uzmanīgi nolupina plāksteri no mutes.
- Štrunts, ja neatpiņķēs, pārrīvēs ar zobiem, tak kaņepāji vien ir.
- Viņa runās patiesais, iespējamais un fantastiskais bija savijušies kopā raibā un neatpiņķējamā mudžeklī.
- — Veiksmes dievi tev ir labvēlīgi, — tik vien pateica aplaimotajam Eiņum, kurš uzreiz metās atpiņķēt mezglu mezglos sasējušos pavadu.
- Beidzis atpiņķēt saites, Fjodors pastiepa savas lāča ķepas, saķēra kalponi aiz vidukļa un, pacēlis kā kādu lietu, pasvieda sāņus.