atjēgt
atjēgt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atjēdzu | atjēdzam | atjēdzu | atjēdzām | atjēgšu | atjēgsim |
| 2. pers. | atjēdz | atjēdzat | atjēdzi | atjēdzāt | atjēgsi | atjēgsiet, atjēgsit |
| 3. pers. | atjēdz | atjēdza | atjēgs | |||
Pavēles izteiksme: atjēdz (vsk. 2. pers.), atjēdziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atjēdzot (tag.), atjēgšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atjēgtu
Vajadzības izteiksme: jāatjēdz
Aptvert, saprast.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš cerēja, ka vismaz kāds no mūžņiem viņa pārmetumus būs dzirdējis un tagad sāks atjēgt savu aplamību.
- Bet varbūt viņš beidzot tikai atjēdzis, ka pienācis vecums, kas ir gan cita, gan citāda dzīve?
- Laikam neviena nav mājās,” viņš nodomāja – un tūliņ pat atjēdza, ka tas taču ir tikai skapis.
- Maksimilians sabožas, uzmet kalsnos plecus augstāk par ausīm un atjēdz, ka veltījis uzmanību savai mazajai māsīcai pilnīgi bezjēdzīgi.
- – tūdaļ apjautājās nu jau pieaugušais ceļapuika, kas Sirmā stāstus no mazotnes bija iemanījies dalīt divās daļās — atjēdzamajā pusē un vienīgi Sirmajam pielecošā penterī.