atdievoties
Lietojuma biežums :
atdievoties apvidvārds
Atsveicināties, atvadīties.
Avoti: TlV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kamēr prāģeri zem loga dūdelē, Papiņš dod ukazus Minnai un Paulīnei no ķēķa šur stibīt dzeltenmaizi un kafiju un pats uzsāk diņģēšanos, pūlas pūtējus pielauzt uz vēl vienu, Marijas dikti mīļotu gabsīti, par to pašu kosti, saprotams, kam mūziķu kvartets, kafiju iestrēbdams, kārpījas pretim – ne tā bijis angažēts, ne viņiem vaļas, ne plaušas no rīta iesilušas, un vispār, Horna dārzā jau viņus notīgi gaidot, dabūšot vēl braņas par kavēšanos, viņi notrauc kriņģeļa druskas no frakas atloka un pēc desmit minūtu tielēšanās pūš ar to gabalu Grosvaldu papī par patikšanu, pēc kura žēlīgās nobeigšanās Minna vico no kambara ar aizzieģelētu kuvēru, ko vecākais mežradznieks slaidi slidina ķešā, un kvartets steidzīgi atdievojas, sakot, lai nu živai rāda tiem ātrāko sieri uz staciju, dārza Pēteris uz vilciena sīkā riksītī diebj šu un klanīdamies atslēdz mūziķiem meža vārtus, un pūtēji vandās pa karmāniem, tipa grasītos dot dārza Pēterim чаевыe, tad smaidīdami pardonē, ka šodien kā reiz neesot sīcenes, novēl visiem priecīgu celebrēšanu un aši prom ir, un tā tas atkārtojas gadu no gada, un tā tam būs palikt!
- Tikmēr laukā ir satumsis, un Papiņš steidz iedegt svečkas raibajās laternās, vēja lukturos, lampinonos, starp ēnainiem krūmiem šur un tur iekvēlas zaļā vai sarkanā bengāliskā uguns, jaunie staigā pa dārza celiņiem, dziesmas dziedādami vai spēlējot “ Laupītājs un ceļotāji” – laupītājs ir paslēpies krūmos, un ronas maktena spiegšana un smiešanās, kad viņš ceļotājam no tumsas brūk virsū, kaut kur starp koku galiem un plānu mākoņu driskām lēni izlien spožs mēness, viesi sāk pamazām atdievoties, noklust putnu balsis, sieviešu smiekli, ēdamrīku slāpētā šķinda, sidraba gapelēm kā balles kurpīšu papēžiem klinkstot pa Kuzņecova porcelāna šķīvjiem, rimst tostu gaņģi ar augstulaimiprieku, urravām un glāžu saskandināšanas trinkšķiem, ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā rasas pilieni krīt zālē no kokiem, un Grosvaldu meitas vēl izkaulē atļauju šai vēlā stundā aiziet uz jūras krastu kopā ar kādu no viešņām, kādu Elzu, Irmu vai Hanhenu, un jaunu kavalieri, un visi dodas pa tukšo, kluso ielu uz jūru, un jauneklis dzied “ Klusa kā nakts, dziļa kā jūra lai ir tava mīlestība”, mēness lej maigu vasaras gaismu pār snaudošo Edinburgu, mēs esam jauni, mēs svinam Marijas!
- Un tad nu kad kristības beidzās un visi radi, draugi, nāburgi aizgāja un atdievojās.
- Un tā atdievojās Vieķis un aizbrauca.
- 5. un vissi raddi draugi nāburgi aizgāja, un atdievojās atvadijās vissi lai nu audzinajot vien jauno mantnieku un dzīvojiet vesseli.