atbultēt
atbultēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atbultēju | atbultējam | atbultēju | atbultējām | atbultēšu | atbultēsim |
| 2. pers. | atbultē | atbultējat | atbultēji | atbultējāt | atbultēsi | atbultēsiet, atbultēsit |
| 3. pers. | atbultē | atbultēja | atbultēs | |||
Pavēles izteiksme: atbultē (vsk. 2. pers.), atbultējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atbultējot (tag.), atbultēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atbultētu
Vajadzības izteiksme: jāatbultē
Atbīdīt bultu, lai varētu atvērt (durvis, vārtus).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vēl kādas sekundes vajadzēja, lai apjēgtu, ka durvis ir jāatbultē.
- Tad atbultēju Oļas malkas šķūņa durvis un pamodināju Jonasu, kurš bija paspējis aizmigt uz veca matrača.
- Etāna nebūtu izkustējies no vietas, ja nebūtu zinājis, ka neviens no jums neuzdrīkstēsies atbultēt savas būdas durvis un doties turp, no kurienes atskanējis kliedziens.
- (Atbultē durvis un iestumj Andēlu iekšā, skroders lūko iztikt ārā, bet tiek atbīdīts atpakaļ.
- Rīgas vārti atbultēti,