aptīņāt
aptīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aptīņāju | aptīņājam | aptīņāju | aptīņājām | aptīņāšu | aptīņāsim |
| 2. pers. | aptīņā | aptīņājat | aptīņāji | aptīņājāt | aptīņāsi | aptīņāsiet, aptīņāsit |
| 3. pers. | aptīņā | aptīņāja | aptīņās | |||
Pavēles izteiksme: aptīņā (vsk. 2. pers.), aptīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aptīņājot (tag.), aptīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aptīņātu
Vajadzības izteiksme: jāaptīņā
Vairākkārt aptīt, aptīstīt (ap ko).
Avoti: MLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Magdalai piepalīdzot, Dovīds no dažādiem audumu atgriezumiem bez īpašas sagatavošanās turpat uz vietas veidoja visdīvainākos ietērpus, aptīņāja ar tiem Meženi, kura aiz sajūsmas vai ģība, viņas galvu izdaiļoja ar lupatu vainagiem un fotografēja viņu, bet magnija uzzibsnījumi nevērtīgās auduma strēmeles un lupatu vainagus acumirklī pārvērta par tik greznu un neatņemamu piedevu, ka, skatoties uz milzumu Meženes attēlu, jums nekad nebija radušās aizdomas, ka šis krāšņums ir tikai sakaltušu puķu, papīra drisku un kožu saēstu aizkaru veidojums.