apslaucīt
apslaucīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apslauku | apslaukām | apslaucīju | apslaucījām | apslaucīšu | apslaucīsim |
| 2. pers. | apslauki | apslaukāt | apslaucīji | apslaucījāt | apslaucīsi | apslaucīsiet, apslaucīsit |
| 3. pers. | apslauka | apslaucīja | apslaucīs | |||
Pavēles izteiksme: apslauki (vsk. 2. pers.), apslaukiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apslaukot (tag.), apslaucīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apslaucītu
Vajadzības izteiksme: jāapslauka
1.Noslaucīt (visapkārt vai vietumis).
1.1.Slaukot notīrīt, noraust, arī apsusināt.
2.apvidvārds Slaukot (ar slotu), pavirzīt zem kā.
Avoti: LLVV, ViV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Svarīgi virsmu apslaucīt vairākkārtīgi, lai nekur nepaliktu redzams izsmidzinātais līdzeklis.
- Kad virsma atguvusi tīrību, noteikti apslauki virsmu ar sausu salveti.
- Mamma, rokas drāniņā apslaucīdama, paskatās uz spīķera pusi.
- Kā viņš izvelk savu netīro kabatas lakatu un sevi apslauka.
- Tušs vēlreiz piegāja pie spoguļa un no jauna apslaucīja skrambas.