applaucēt
applaucēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | applaucēju | applaucējam | applaucēju | applaucējām | applaucēšu | applaucēsim |
| 2. pers. | applaucē | applaucējat | applaucēji | applaucējāt | applaucēsi | applaucēsiet, applaucēsit |
| 3. pers. | applaucē | applaucēja | applaucēs | |||
Pavēles izteiksme: applaucē (vsk. 2. pers.), applaucējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: applaucējot (tag.), applaucēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: applaucētu
Vajadzības izteiksme: jāapplaucē
1.Apliet ar (karstu, parasti verdošu) šķidrumu vai iegremdēt tajā.
2.Pakļaut (ko) karsta šķidruma, tvaika vai kodīgu vielu iedarbībai.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kājas applaucēja, auroja kā traks, āda lēveriem gāja nost.
- Pievieno medu, olu, miltus, applaucētas rozīnes un sasmalcinātus riekstus.
- Savukārt trīs gadus vecs bērns aplējies ar karstu tēju un applaucējis pieri.
- Viņš applaucējis plecu, uzlejot sev virsū " virumu" .
- Ja marinēsi gaļu karstā tējā, tā gaļu nevajadzīgi applaucēs.