applūkt
applūkt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: retiLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | applūcu | applūcam | applūcu | applūcām | applūkšu | applūksim |
| 2. pers. | applūc | applūcat | applūci | applūcāt | applūksi | applūksiet, applūksit |
| 3. pers. | applūc | applūca | applūks | |||
Pavēles izteiksme: applūc (vsk. 2. pers.), applūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: applūcot (tag.), applūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: applūktu
Vajadzības izteiksme: jāapplūc
1.Plūcot izraut (visapkārt vai vairākās vietās); noplūkt.
1.1.Noplūkt (daudzus vai visus ziedus, augus).
1.2.Plūcot padarīt tukšu, kailu (piemēram, kādu vietu, koku).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jā, arī šeit, applūcot pērno zāli, parādījās baļķu gali.
- Applūcis pērno kūlu, viņš uzdūrās apdegušiem baļķu galiem, kas līda laukā no zemes, bet nedaudz dziļāk nu labi bija saskatāma tāda kā ieeja alā.
- Ja zālienā ar sastādīti vairāki kociņi, ir grūti ar zāles pļāvēju visiem tiem apbraukt vai vēlāk ar rokām applūkt zāli.
- Vārpas nav tas vieglākais pinamais, tās vispirms jāapplūc un jānogriež pareizajā garumā.