appīt
appīt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | appinu | appinam | appinu | appinām | appīšu | appīsim |
| 2. pers. | appin | appinat | appini | appināt | appīsi | appīsiet, appīsit |
| 3. pers. | appin | appina | appīs | |||
Pavēles izteiksme: appin (vsk. 2. pers.), appiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: appinot (tag.), appīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: appītu
Vajadzības izteiksme: jāappin
1.Pinot, veidojot (pinumu), aptvert (ko).
2.Pinot aptvert (pinumu ap ko, kam apkārt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Augšam gals ar kroņiem appīts.
- , un kāda sieviete piesteidzās pie viņa un iespieda viņam zem elkoņa prāvu, appītu vīna pudeli.
- appin sirdi ar neprātu.
- Klūgas jāsašķiro apmēram pusotra milimetra robežu atšķirībā, jo ribiņai jābūt resnākai nekā tam, ar ko appīsi, citādi ribiņa lieksies un šķobīsies,” skaidro Andris.
- Dārza dziļumā veca vīnstīgu kātiem appīta māja, mazliet uz labo pusi — nokaltušas ābeles, bet kreisajā pusē — dzeltenas nesagrābtas lapas, tās plivinās gaisā, lai gan vistievākie krūmu zariņi pat neietrīsas...