apmālis2
apmālis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | apmālis | apmāļi |
| Ģen. | apmāļa | apmāļu |
| Dat. | apmālim | apmāļiem |
| Akuz. | apmāli | apmāļus |
| Lok. | apmālī | apmāļos |
1.Neprāts, muļķība, miegs.
2.Kāds, kas ir apmulsis, apstulbis, apjucis.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Man reiz aizstājās priekšā - dabūju biški pa apmāli pabraukt !
- Kura reiz sienlaikā kad apmālis bija šķūņa izārdīts pēdējos saules saņemšanai, lai pēc diendiesas iedzīvotu šķūnī.