apšķīst
Lietojuma biežums :
apšķīst 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apšķīstu | apšķīstam | apšķīdu | apšķīdām | apšķīdīšu | apšķīdīsim |
| 2. pers. | apšķīsti | apšķīstat | apšķīdi | apšķīdāt | apšķīdīsi | apšķīdīsiet, apšķīdīsit |
| 3. pers. | apšķīst | apšķīda | apšķīdīs | |||
Pavēles izteiksme: apšķīsti (vsk. 2. pers.), apšķīstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apšķīstot (tag.), apšķīdīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apšķīstu
Vajadzības izteiksme: jāapšķīst
1.Tikt apšķiestam, aptrieptam (ar ko).
2.lieto: reti Nozibēt, nomirdzēt (ap ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad, īdēdams kā ēzelis ar sāls maisiem uz muguras, tu dodies ceļā, velcies uz priekšu, palēnām sāc kustināt kājas, lai kļūtu kaut mazliet vieglāk, lai tikai nevajadzētu justies pavisam sastingušam, lai atkratītos no līķa stinguma, lai acis beidzot kaut ko ieraudzītu, aizķertos aiz kādas ainavas, kaut aiz kretīniskākās peizāžas — aiz retām priedītēm, eglītēm, laukiem, kas apšķīduši ar mēnesgaismas spermu, aiz noslēpumainiem kanāliem, kas iemieso vācisko ordnungu un saistīti ar apūdeņošanas sistēmu, — arī tāda aina ir laba diezgan...
- Es gribētu aiziet līdz jūrai, saku Foksam, bet viņš mani velk kalnā, man ir ļoti grūti kāpt kalnā, bet manam Vergīlijam par to nospļauties, viņš iet pa priekšu, pat neatskatīdamies, ar savu nepagurstošo gaitu atgādinādams bataljona komandieri, apakšpulkvedi Ģerevjanniju, kurš tādu iesauku bija izpelnījies savas kalsnās, kā no koka iztēstās sejas dēļ, kā arī tāpēc, ka viņam piemita neciešama īpašība nekad nenogurt, — viņš gāja bataljona priekšgalā pa naksnīgo Kotbusu, pa Vācijas laukiem, kas apšķīduši ar pilnmēness biezpienu, un pat īsa atpūtas brīža laikā nekad neapsēdās, vienmēr staigāja šurpu turpu, mezdams acis pulkstenī, it kā būtu nez kāds maratona skrējējs, kuram noteikti vajag nosoļot tos nolādētos četrdesmit kilometrus no Kotbusas līdz Stakovai, ne reizi neapstājoties, ar sēžamvietu ne reizi nepieskaroties zemei.
- Viņas apbrīnojamā savaldība tagad viņu glāba arī mēra pārņemtajā pilsētā, un paldies Dievam; padomā tik, viņa taču kādreiz tik ļoti baidījās no nāves, pat neaizbrauca uz savas mātes bērēm, baiļodamās, ka skatu uz tās mirušajām miesām nepārcietīs, bet tagad līķi vāļājās uz katra stūra, ielās, laukumos, zaļajos zālienos pie kapelām, uz trepēm baznīcu priekšā, pie strūklakām, nejauši saļimuši visdīvainākajās pozās vai arī kārtīgi saguldīti kā auduma baķi vai malkas pagales, ar visām drēbēm vai marodieru jau izģērbti, samelnējuši, plankumaini, buboņiem nopampuši, paši saviem pirmsnāves vēmekļiem apšķīduši; līķu pilni dārdēja mēra sargu pajūgi, kuros viņi tos kā ģiltenes pļautu sienu iekrāva, ar gariem dzelzs ķekšiem aizkabinājuši aiz lāpstiņām vai ribām; reiz viņa gandrīz netika ārā no savas mājas, jo viens gulēja nošļucis uz sliekšņa, un nereti gadījās, ka dažs nokrita beigts uz ielas, viņai garām ejot, un neko – viņa iemācījās, pierada vienkārši pārkāpt pāri mirušajām miesām, aizsegusi seju ar plīvuru un pie deguna piespiedusi mutautiņu: līķi tagad bija neatņemama pilsētas ainavas daļa – līdzīgi kā zvirbuļi vai kovārņi, vai bruģakmeņi, ūdens notekas vai kārniņi, galvenais bija piesargāties, lai kāds neuzgāžas taisni virsū, jo dažs labs gāja, gāja, piepeši apstājās kā zemē iemiets un savādi sakņupa, un dažs, šādi mirdams, vēl krampjaini svaidīja pa gaisu rokas un kājas,
- Bet visa būda bija apšķīdusi
- Uzreiz abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm , un tai pašā acumirklī tāds pērkoņa spēriens norībēja , ka tiem ausis gandrīz aizkrita un zirgs palēca uz augšu