antracīts
antracīts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | antracīts | antracīti |
| Ģen. | antracīta | antracītu |
| Dat. | antracītam | antracītiem |
| Akuz. | antracītu | antracītus |
| Lok. | antracītā | antracītos |
1.Akmeņogles ar lielu siltumspēju.
Avoti: LLVV, KZ
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ceļmalas krūmā sēdēja zīlīte un grozīja uz mani spožu antracīta aci.
- Iz antracīta jāizskrāpē vizla un jāuzkrāj spičku kastītē, jo — zelts.
- Bet, kad dzirdam vārdu " antracīts" – jau sāk skanēt labāk.
- Antracīts rada mierīgu noskaņu, nav uzkrītošs, turklāt lieliski izceļ melnās krāsas akcentus.
- Pēdējais tagad kauc kā nepiebeigta cūka un prasa Putinam palīdzību, draudot pamest Antracītu un bēgt.