ancuks
ancuks vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; neliterārs, sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ancuks | ancuki |
| Ģen. | ancuka | ancuku |
| Dat. | ancukam | ancukiem |
| Akuz. | ancuku | ancukus |
| Lok. | ancukā | ancukos |
Uzvalks; apģērbs.
Stabili vārdu savienojumiKāpt (arī lēkt) uz ancuka.
- Kāpt (arī lēkt) uz ancuka idioma — uzbāzties, apgrūtināt, piesieties
Avoti: SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pa ielu skrēja jauneklis, stalti noaudzis, glaunā ancukā.
- Un tik ērti, ka kinematogrāfam nav vajadzīgs dārgs ancuks.
- Tikai daži to veiksmīgi apmainīs pret " ancuku", kas der kā uzliets.
- Es šitajā sasodītajā ancukā nevaru lāgā pieliekties.
- Vai jums samaksāja par pundurīti pelēkajā ancukā?