anahorēts
anahorēts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | anahorēts | anahorēti |
| Ģen. | anahorēta | anahorētu |
| Dat. | anahorētam | anahorētiem |
| Akuz. | anahorētu | anahorētus |
| Lok. | anahorētā | anahorētos |
anahorēte sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | anahorēte | anahorētes |
| Ģen. | anahorētes | anahorēšu |
| Dat. | anahorētei | anahorētēm |
| Akuz. | anahorēti | anahorētes |
| Lok. | anahorētē | anahorētēs |
Ticīgais, kas pametis sabiedrību, lai vientulībā kalpotu Dievam.
Avoti: SV99
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Laiku pa laikam kāda laucinieka viesmīlība gluži kā ilgi gaidītas dzīres pārtrauc šo anahorēta gavēni, un par šo viesmīlību viņš parasti atlīdzina ar sīkiem rakstveža pakalpojumiem.
- Es mēdzu lasīt Kempenes Tomu un, viņa skanīgā, rāmā toņa apžilbināts, iztēlojos sevi par anahorētu, kas dzīvo klusumā un lūgšanās.
- Protams, tieši tāpēc mani vienmēr ir apbūruši anahorētu dzīves apraksti, jo patiess mākslinieks vienmēr meklē šo tēlu ar kapuci galvā, “ savu pretstatu”.
- Bieži vien kultūras nomainās, bet vienas un tās pašas kulta vietas un akmeņi tiek joprojām izmantoti, kā mēs to redzam jau dokumentētā vēsturiskā periodā ar Eksternštainas klintīm un megalītiem Ziemeļvācijā, kurus secīgi par kulta centru izmantoja gan ķelti, gan vēlāk sakši, gan jau Viduslaikos kristīgie anahorēti par vientuļniecības vietu.