anabioze
anabioze sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; joma: bioloģijaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | anabioze | anabiozes |
| Ģen. | anabiozes | anabiožu |
| Dat. | anabiozei | anabiozēm |
| Akuz. | anabiozi | anabiozes |
| Lok. | anabiozē | anabiozēs |
Organisma stāvoklis, kurā līdz minimumam palēninās vielmaiņa un izbeidzas dzīvības izpausmes, un spēja atkal atjaunot dzīvības procesus.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tām atgriežas uz augsni, kur tie iegrimst obligātā vasaras anabiozē.
- Terminu „ anabioze” ieviesa vācu zinātnieks Vilhelms Preijers ( 1872.g).
- Dažas nematožu grupas spēj dzīvot anaerobā vidē, kā arī pāriet anabiozes stāvoklī.
- Raugu šūnas pāriet anabiozes stāvoklī, kad šūnu mitrums sastāda 8 – 10 % .
- Pietiekami paēdušas vaboles iegrimst obligātā vasaras anabiozē starp akmeņiem, zālēm un augsnes plaisām.