aizspļaut
aizspļaut 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizspļauju | aizspļaujam | aizspļāvu | aizspļāvām | aizspļaušu | aizspļausim |
| 2. pers. | aizspļauj | aizspļaujat | aizspļāvi | aizspļāvāt | aizspļausi | aizspļausiet, aizspļausit |
| 3. pers. | aizspļauj | aizspļāva | aizspļaus | |||
Pavēles izteiksme: aizspļauj (vsk. 2. pers.), aizspļaujiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizspļaujot (tag.), aizspļaušot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizspļautu
Vajadzības izteiksme: jāaizspļauj
1.Ar spļāvienu aizvirzīt, attālināt.
1.1.intransitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Rūķītis liels, jo tālu aizspļāva!”
- Un man nebūtu zobi, kas spēj nokost katra muldoša veča ausi un aizspļaut to pāri egles galotnei.
- Kad stāstīju viņai, ka mūsu balkoniņš iziet uz VDK, viņa teica – ļoti labi, var aizspļaut...
- Meitenīte aizgriezās, aiz garlaicības ar mēli veidodama siekalu burbulīšus un mēģinādama tos aizspļaut mitrajā zālē.
- Es varu aizspļaut , cik tālu gribu