aizslēpt
aizslēpt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizslēpju | aizslēpjam | aizslēpu | aizslēpām | aizslēpšu | aizslēpsim |
| 2. pers. | aizslēp | aizslēpjat | aizslēpi | aizslēpāt | aizslēpsi | aizslēpsiet, aizslēpsit |
| 3. pers. | aizslēpj | aizslēpa | aizslēps | |||
Pavēles izteiksme: aizslēp (vsk. 2. pers.), aizslēpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizslēpjot (tag.), aizslēpšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizslēptu
Vajadzības izteiksme: jāaizslēpj
1.Neļaut saskatīt (ko), atrodoties vai aizvirzoties (arī aizvirzot ko) priekšā.
1.1.Noslēpt (aiz kā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Paņem oliņu un aizslēpj aiz muguras, paceļot vienu galiņu uz augšu.
- Abās ekrāna malās esošās akustiskās sistēmas aizslēptas aiz glīta perforējuma.
- Acis aizslēptas, bet starp uzacīm — nemākulīgi dzīta vaga.
- Viņš parāda kliņģerīti, ko bija aizslēpis aiz muguras.
- – Tas taču bija jāpasaka, – rakstnieks strauji aizslēpj burciņu aiz muguras.