aizpīpot
aizpīpot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizpīpoju | aizpīpojam | aizpīpoju | aizpīpojām | aizpīpošu | aizpīposim |
| 2. pers. | aizpīpo | aizpīpojat | aizpīpoji | aizpīpojāt | aizpīposi | aizpīposiet, aizpīposit |
| 3. pers. | aizpīpo | aizpīpoja | aizpīpos | |||
Pavēles izteiksme: aizpīpo (vsk. 2. pers.), aizpīpojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizpīpojot (tag.), aizpīpošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizpīpotu
Vajadzības izteiksme: jāaizpīpo
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ceļā mēs neko daudz nerunājam — tēvs sabaksta pīpi ar nagu un aizpīpo.
- Oficieris aizpīpo, no zirga nenokāpis, apskata mirušo augumu, pamāj un gausi tuvojas mūsu kamanu rindai.
- - Visu cieņu, bet tie tomēr izklausās pēc kaut kādiem pesteļiem, - tēvs melno iekšu gabalu sniegā paspēra drusku uz priekšu un aizpīpoja.
- Paps visam pārlaiž skatu, kā novērtēdams, vai itin nekas nav piemirsts, tad apsēžas soliņa galā, izvelk no kabatas pīpējamās lietas, uztin papirosu un aizpīpo.
- — Vakar te gājis augsti, — īso papirosu sarkanajos pirkstos iežņaudzis, Antons klusi saka otram sētniekam, kurš izteiksmīgi nospļaujas un, uz garā lāpstas kāta atspiedies, pieliecas, lai aizpīpotu.