aizklaiņot
aizklaiņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizklaiņoju | aizklaiņojam | aizklaiņoju | aizklaiņojām | aizklaiņošu | aizklaiņosim |
| 2. pers. | aizklaiņo | aizklaiņojat | aizklaiņoji | aizklaiņojāt | aizklaiņosi | aizklaiņosiet, aizklaiņosit |
| 3. pers. | aizklaiņo | aizklaiņoja | aizklaiņos | |||
Pavēles izteiksme: aizklaiņo (vsk. 2. pers.), aizklaiņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizklaiņojot (tag.), aizklaiņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizklaiņotu
Vajadzības izteiksme: jāaizklaiņo
Klaiņojot aiziet prom; klaiņojot nokļūt (kur, līdz kādai vietai u. tml.); aizklīst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sirmais traki nejauki uzbrēca, nodevēja viņu par nejēgu un piekodināja neaizklaiņot no paugura tālāk par sienāža lēcienu.
- Tas ir tā vērts – gan pastaigāt pa centru, gan aizklaiņot arī uz tādām vietām kā Pļavnieki, Bolderāja, Āgenskalns.
- M.Bogdans stāsta, ka cietušajam bija suns pavadā, bet vainīgā persona savu suni bija brīvi palaidusi, tas aizklaiņoja un uzbruka otram sunim.
- Rīgu un aizklaiņojām līdz Sigfas dzīvokļa
- Ja ir laiks un varu atļauties, aizklaiņoju arī kaut kur tālāk.