aizducināt
Lietojuma biežums :
aizducināt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizducinu | aizducinām | aizducināju | aizducinājām | aizducināšu | aizducināsim |
| 2. pers. | aizducini | aizducināt | aizducināji | aizducinājāt | aizducināsi | aizducināsiet, aizducināsit |
| 3. pers. | aizducina | aizducināja | aizducinās | |||
Pavēles izteiksme: aizducini (vsk. 2. pers.), aizduciniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizducinot (tag.), aizducināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizducinātu
Vajadzības izteiksme: jāaizducina
Ducinot attālināties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Negaiss noplaka un aizducināja, pūzdams un berzēdams pret jumta kori sasistos sānus.
- Un pēc tam viņi gulēja, peldēja, skatījās zvaigznēs, un Loranga vairākas stundas dziedāja popdziesmas, līdz garām aizducināja žirafe un, iebāzusi galvu kārbā, nokrita uz atkritumu kaudzes.
- Toreiz Stadņuks parādījās uz mūsu pakalna vienlaikus ar divām kravas mašīnām zaldātu, godvārds, visi svarīgākie notikumi saistīti ar šo pakalnu, Stadņuks staigāja uzpūties kā gailis, viņš izvēlējās, no kura ciema sākt, to viņi sauca par kolektivizāciju, zaldāti pīpēja papirosus un žāvājās, viņi zināja, ka šaut nevajadzēs, viņi bija enkāvēdisti un neskatījās ne uz ko, Stadņuks nokāpa no pakalna mūsu pusē, cilvēkus pulcināt nevajadzēja, tāpat jau visi lasījās barā pie pakalna, jūs rakstīsieties iekšā kolhozā, bez ievada uzbrēca Stadņuks, vai arī — bet nekādus vai arī nevajadzēja, mūsu ciems bija paklausīgs, Stadņuks bija vīlies, viņš gribēja kaut, durt un dedzināt, bet neviens nepretojās; toties zaudēto viņš atguva lietuviešu ciemā, acis viņam zvēroja vismaz kā toreiz, kad gribēja mani izvarot, viņš gavilēja, jo lietuvieši skatījās uz viņu caur pieri un nemaz negrasījās ierakstīties tajā kolhozā, beidzot Stadņuks dabūja izkauties, sevišķi viņam patika spārdīt bērnus, divu stundu laikā visus cilvēkus sastādīja rindā, nezin no kurienes uzradās slēgtās kravas mašīnas un, kad uznāca krēsla, aizducināja uz dzelzceļa stacijas pusi; vēl no rīta ciemā īdēja govis, gāgināja zosis un klaigāja bērni, bet pēc nakts Aizpurvi kļuva mēmi, māju pusviru durvis rēgojās kā izdurtas acis, no iekšpuses vēl uzvēdīja cilvēku smaka, pavardos vēl gruzdēja ogles, bet ciema vairs nebija — bija palicis viens pats Stadņuks,
- Pārbrauktuves zvans aizrijās un apklusa, pacēlās svītrainā barjera, aizducināja pāris mašīnu.
- Reālais negaiss aizducināja garām