adjunkts
adjunkts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | adjunkts | adjunkti |
| Ģen. | adjunkta | adjunktu |
| Dat. | adjunktam | adjunktiem |
| Akuz. | adjunktu | adjunktus |
| Lok. | adjunktā | adjunktos |
1.Zinātniskā darbinieka amats (profesora vai akadēmiķa palīgs u. tml.).
2.Amatpersonas vietnieks.
3.Cilvēks, kas gatavojas kļūt par mācību spēku kara akadēmijā.
4.joma: matemātika Determinanta minors ar pievienotu zīmi, ko nosaka atbilstošā elementa vieta; algebriskais papildinājums.
5.vēsturisks Feodālā senjora vai pilsētas rātes iecelts ierēdnis viduslaikos, bendes galvenais palīgs.
Avoti: SV99, LLVV, SV12, ZTV, LE1
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tam mājskolotājs pie Korfa Neretā un 1771. gadā turpat adjunkts.
- Nemiernieki sagūstīja adjunktu Tranzē, bet viņam izdevās slepus aizbēgt uz Odzienas muižu.
- Ja nerealizējas kāds no obligātajiem argumentiem, teikumā brīvāk var izvietoties neobligātie argumenti un adjunkti.
- 1808. gadā tas ir jau tēva adjunkts un pēc tēva nāves 1813. gadā Džūkstes mācītājs.
- Tas jau 1729. gadā ir Lutera adjunkts Džūkstē un pēc viņa nāves paliek par mācītāju.