adīklis
adīklis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | adīklis | adīkļi |
| Ģen. | adīkļa | adīkļu |
| Dat. | adīklim | adīkļiem |
| Akuz. | adīkli | adīkļus |
| Lok. | adīklī | adīkļos |
Tas, ko ada (ar rokām); tas, kas vēl atrodas uz adāmadatām.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sirēna atlika adīkli, smagi piecēlās un šļūcošiem soļiem devās atvērt.
- Pēcāk mamma sēž, grāmata noslīdējusi klēpī, adīklis nogāzies uz tepiķa.
- Viņas kājas sakrustotas, bet rokās adīklis, virs kura zib adatas.
- Kad izbeidzās pavediens, Adītāja atritināja citu miglas kamolīti un turpināja adīkli.
- Vairs nebija iemesla turpināt adīkli, nebija nevienas vietas, kuru apsegt.