Subačus
Subačus īpašvārds, vietvārds
Pilsēta Lietuvā (“Subačius”), Panevēžas apriņķa Kupišķu rajona pašvaldībā, 1010 iedzīvotāju (2013), pilsētas tiesības kopš 1958. g.
Avoti: PuA, Wi
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un tāpēc, ar dažām grāmatām iekārtojies uz soliņa Delamarsa mājas pagalma piesaulītē, smaidīdams vismīlīgāko no smaidiem, taču neko labu nesološā balsī teica Kazimieram Norvaišam: " Ja gribi, lai neviens neuzzina, kas notika pie Subačus vārtiem, tev vajadzēs mūsu labā šo to izdarīt."
- Smieklīgākais, ka tumsoņas ne vien tic baziliska esamībai, bet arī tam, ka šo neradījumu varot aizbiedēt ar aso rūtu smaržu, ka tas, tāpat kā visi sātana izdzimumi, baidoties no krusta un ka to iznīcināt varot, pavēršot pret to spogulīti, jo tad bazilisks nobeidzoties pats no sava iznīcinošā skatiena, un viņš, Jons Motiejus atceras, ka savulaik viņa jaunībā viļņiešiem, kas nāvīgi baidījušies no baziliska, pat bijusi mode drošības pēc nēsāt kaut kur pie apģērba - pie apkakles, piedurknes gala vai jostas - piešūtu mazu spogulīti vai vismaz spoguļa lausku, lai vajadzības gadījumā varētu to pagriezt pret bazilisku, bet, pārbūvējot basteju pie Subačus vārtiem, māņticīgie strādnieki pagrabos laiduši virvēs iesietus rūtu pušķīšus; smieklīga prastļaužu māņticība, nekas vairāk.
- Citādi par kautiņu pie Subačus vārtiem var uzzināt viņa godātais tēvs: par dēli ar naglām un par to, ka viens pēc tā kautiņa palika bez acs, un visi, kas to redzēja, apgalvo, ka tieši ar to dēli, visdrīzāk, acs izsista, un viņš pats neko nevēloties sacīt bez pierādījumiem, bet tie otri gan esot redzējuši viņu, Kazimieru Norvaišu turam to dēli rokās, tikai, redz, viņi nezina, kas Kazimiers tāds ir un no kurienes uzradies, un būs labāk, ja viņi to nekad arī neuzzinās, jo visa šī būšana nonāks maģistrāta tiesā, bet tas - un Kazimieram vajadzētu piekrist - ir lielāks ļaunums nekā mēģināt izdibināt par Delamarsu visu, ko viņš tikko lūdzis, jo viņš taču lūdzot pavisam nedaudz.
- Un, kad pēc dažām nedēļām, pašā vasaras sākumā, Bironts patiesi ieradās ar vairākiem glītiem grāmatu sējumiņiem rokās - ar nesen izdoto akadēmijas studentu dzejas krājumu, Gurņicka Muižnieku, kuru Kazimiers jau bija lasījis un gandrīz zināja no galvas, un Cicerona De Amicitia, kuras pirmās lappuses šķita visai miglainas un grūti pievārējamas, - pat Jons Motiejus neko nevarēja pārmest tam labi audzinātajam jaunajam bakalauram, jo sevišķi tāpēc, ka, pametis skatienu pa logu, nevarēja dzirdēt, kā Jons Kirdējus, kopā ar Kazimieru un grāmatām iekārtojies uz soliņa Delamarsa mājas pagalma piesaulītē, smaidīdams vismīlīgāko no smaidiem, taču neko labu nesološā balsī viņa dēlam saka: " Ja gribi, lai neviens neuzzina, kas notika pie Subačus vārtiem, tev vajadzēs mūsu labā šo to izdarīt."
- Te Delamarss vairs nespēja valdīties un viņu pārtrauca, teikdams, ka, lūk, pulkvedis Frīdrihs Getkants pats ticēja baziliskam, jo it kā redzējis to pats savām acīm un tāpēc, pārbūvēdams bastejas nocietinājumus, it kā esot tam izrādījis cieņu un iekārtojis tur pavisam atsevišķu pagrabu, lai tas radījums nedusmotos par traucējumu, jo visiem taču zināms, ka tieši kaut kur tai pilsētas daļā atrodas baziliska miteklis, tikai neviens nezina precīzu vietu - vai bastejā vai pie Subačus vārtiem, vai, kā daži domā, pilsētas bendes mājas pagrabā, bet, spriežot pēc pulkveža skumjā gala - iedomājieties tik, nomira pavisam viens kaut kādā nabadzīgā dzīvoklītī Ļvovā, visu pamests, kad bija sadeguši visi viņa dzīves darbi, opusi un traktāti, gandrīz zaudējis prātu no skumjām, - tad baziliskam patiešām nepatīk, ka viņu traucē, un varat domāt, ko gribat, bet sakritību šai stāstā tiešām ir par daudz. "