Montalčīno
Montalčīno īpašvārds, vietvārds
Pilsēta Itālijā (“Montalcino”), Toskānas reģiona Sjēnas provincē, 5100 iedzīvotāju (2014. g.).
Avoti: Wi
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Svētais Bernardīno nolauž maizi, uzlej eļļu salātiem un tostarp kādam saka: “ Es tevi aiztriektu uz elli,” un citam: “ Tev uz kuņģa gulst tik daudz grēku, ka krietna glāze vīna nāks par labu,” un stāsta, kas viņam vienudien atgadījies Ašāno un citudien Monteridžoni, un vēl citudien Kollē, Sarteāno vai Montalčīno.
- Viņas izstaro tādu pieklājību, tādu pieticību, tik eņģelisku nevainību, ka spāņu karavīriem no lielas smiešanās satrūka balssaites ( un man diemžēl jāsaka, ka arī Itālijas vīrieši, tik lepni savā vīrišķībā, smējās vai gar zemi krizdami), kad Monliks, spēkiem izsīkstot, aicināja Sjēnas sievietes aizstāvēt Sjēnu un Montalčīno, šos pēdējos Toskānas un arī Itālijas brīvības bastionus.
- Viņi gleznoja plaukstiņas, deguntiņus, vaidziņus, mutītes, matiņus, stilbiņus, rociņas, kājiņas, pirkstiņus – un arī spārnus, spārniņus, spārneļus, kas eņģeļiem aiz muguras izskatās kā mušu spārni, tik sudrabaini un caurspīdīgi, bet mākoņi, uz kuriem sēž Madonnas, izskatās kā elpas mutuļi, mutulīši, mākulīši, kas izplūst no mutes slimniekiem, un tālie kalni, kuros var sazīmēt Amiātu, Četonu un Radikofani kalnus un tāpat Kolle d’Elsas, Sandžiminjāno, Montalčīno un Montepulčāno pakalnus, izskatās kā zemes čupiņas, bet debesis – kā debesu daiviņas, un lauki ir tikai lauciņi.