Hēra1
Hēra sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; īpašvārds, personvārds; joma: mitoloģijaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | Hēra | Hēras |
| Ģen. | Hēras | Hēru |
| Dat. | Hērai | Hērām |
| Akuz. | Hēru | Hēras |
| Lok. | Hērā | Hērās |
Grieķu mitoloģijā – augstākā Olimpa dieviete, laulības un precēto sievu aizbildne, Zeva māsa un sieva; romiešu mitoloģijā – tai atbilda Jūnona.
Avoti: SV99
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 3. vietu - Hēra Žaklīna Biete, Samanta Kudore, Oļegs Prostjakovs.
- Georgam ir apmācīts suns – neredzīgo pavadonis Hēra.
- Pēc vietējiem nostāstiem Hēra, ik gadus peldoties Kanafā, atkal kļuva par jaunavu.
- Suns nevienam nedomāja uzbrukt, viņu ķert nevajadzēja, ģimene pati izveda Hēru no mājas.
- Patversmē sunīte nonāca reizē ar māsiņu Hēru, kas ir melna sunīte ar baltām ķepiņām.