Hēnirs
Hēnirs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; īpašvārds, personvārds; joma: mitoloģijaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | Hēnirs | Hēniri |
| Ģen. | Hēnira | Hēniru |
| Dat. | Hēniram | Hēniriem |
| Akuz. | Hēniru | Hēnirus |
| Lok. | Hēnirā | Hēniros |
Skandināvu mitoloģijā – Odina pavadonis, mākoņu un pavasara dievs, gulbju pavēlnieks.
Avoti: LEV, Mit
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kopā ar brāļiem viņš piedalās zemes radīšanā, savukārt kopā ar Hēniru un Loki atdzīvina pirmos cilvēkus, kas sākotnēji redzami koku veidolā ( Asks un Embla).
- Būs izdzīvojuši daži dievi: Odina brālis Vili, viņa dēli Vidars un Vali, Tora dēli Modi un Magni, kas mantos Tora veseri Mjelniru, un Hēnirs, kurš pareģos nākotni.
- Hēnirs ( ) skandināvu mitoloģijā ir āsu dievs, Odina pavadonis.
- Hēnira keningi ir " Odina dzīrubiedrs", " ceļabiedrs".
- Kopā ar Odinu un Hēniru Loki atdzīvina pirmos cilvēkus — Asku un Emblu.