Bjala
Bjala īpašvārds, vietvārds
1.Pilsēta Polijā, Opoles vojevodistē, 2530 iedzīvotāju (2012. g.), pilsētas tiesības kopš 1327. g.
2.Pilsēta Bulgārijā ("Bjala"), Ruses apgabalā, 8900 iedzīvotāju (2014. g.).
3.Pilsēta Bulgārijā ("Bjala"), Varnas apgabalā, 2270 iedzīvotāju (2014. g.).
Avoti: LpA, Wi
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 1941. gadā slaktiņā netālu no Bjalas Podlaskas vācieši noslepkavoja visus Markovskas ģimenes locekļus, tostarp Alfredas Markovskas vecākus un brāļus.
- Meži te bija pavisam citādi nekā pie Viļņas, pavisam citādi nekā Podlasē pie Bjalas; šejienes gāršas bija tumšas, pirmatnējas, itin kā pinkaini saaugušas pasaules pavēderes spalvas; neizmērojamas biežņas, kas savu mūžu nebija redzējušas cilvēkus un pašas raudzījās lūšu acīm, un krēsla tur valdīja pat dienvidū; viss šai novadā bija citādi, un citādas šķita pat cilvēku sejas.
- Un tad viņi, tie nedaudzie, kas vēl nebija zaudējuši sirdsapziņu un mīlestību uz bajārisko brīvību, tie, kuriem savu bērnu nākotne nebija vienaldzīga, beigu beigās nosprieda, ka vajag vienu valdnieku, vīru ar stingru roku un stipriem pleciem, kas savu kunigaiša cepuri nodotu tālāk ar mantojuma tiesībām, un tā viņi sapulcējās un, pie Valkininkiem sakāvuši Sapiegas, to visu sarakstīja aktā, un tieši toreiz, Viļņas lēmuma norakstu atvedis uz Bjalu, viņš pirmoreiz ieraudzīja Onu Kotrīnu.
- Visa viņas pagātne, vecāku mājas Grodņā, apsmējējas māsas, ģimenes braucieni uz Viļņu apciemot tēvoci bīskapu un tēvoci kastelānu, muiža Bjalā, viņas labdare Sangušku Ona Kotrīna Radviliene, laulības neveiksmes un pat nekrietnelis vīrs, kuru nez kur trenkā pavēles, tagad viņai rādījās kā visskaistākā, rozēm un zīda lentēm appušķota glezna, kur viņa pati allaž bija viducī, kopā ar tādiem vai citādiem, taču allaž viņas pašas kārtas cilvēkiem, kopā ar ģimeni un galma ļaudīm vai galu galā, kā pēdējos gados, kaut vai ar Viļņas sievietēm, kas ilgajās pēcpusdienās, kad aiz loga dūca pilsētas trokšņi, pulcējās tai vai citā namā durstīt adatām savus šuvekļus un ar aprunām visu, kas dzīvs.
- Tikai tagad viņa saprot, cik viss bija vienkārši un ierasti: viņam bija nauda un zemes īpašumi, bet viņai – augsta cilme, kas viņa gaišības kanclera aizbilstamajam žemaišu bajāram kļuva par saldi cukurotu ogu uz privilēģiju pīrāga; un viņu gaišību kunigaišu pāris arī kāzas viņiem sarīkoja skaistas, viņas pašas vecākiem tās gandrīz necik neizmaksāja, un tai dienā, kad viņa pietvīkusi gāja pie altāra, gluži kā karaļmeita saposta ar zeltu cauraustā brokātā, ko bija uzdāvinājusi viņas labdare, – pie Bjalas Svētās Annas baznīcas melnā altāra ar baltiem eņģeļiem, viņa nespēja ne acu novērst no sava skaistā rotmistra formastērpā, ar greznu akselbanti, ar paspūrušiem cirtainiem matiem, kuros viņai tik ļoti gribējās ielaist pirkstus, un viņa bija pārliecināta – šī noteikti ir viņas laimīgākā diena.