Apaļi
Apaļi īpašvārds, vietvārds
Apdzīvota vieta (vidējciems) Krāslavas novada Ķepovas pagastā.
Stabili vārdu savienojumiMazie Apaļi.
Stabili vārdu savienojumi
- Mazie Apaļi — apdzīvota vieta (skrajciems) Krāslavas novada Ķepovas pagastā
Avoti: LC
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 1.6. nekustamā īpašuma " Ceriņi" ( nekustamā īpašuma kadastra Nr. 6080 004 0008) daļu - zemes vienību ( zemes vienības kadastra apzīmējums 6080 004 0295) 0,1 ha platībā - Apaļos, Ķepovas pagastā, Dagdas novadā, par 300 euro atbilstoši noteiktajai atlīdzībai;
- Tumšā plīša cepurītē, rokas mufē sabāzusi, viņa kustējās kā vērpelīte, spolīte, un tumši zaļa virsjaka ar melnu vilnainu krādziņu un tumši zili svārciņi kā kniebtin apknieba viņas plecus, smalko vidukli un apaļos, skaistos gurnus, visu viņas knasko augumu.
- Studijveidīgajā, varētu būt, nepabeigtajā gleznā “ Meitenes portrets” ( 1891–1897, LNMM) mākslinieks mazās modeles matus, ietērpu un tumšo fonu veidojis ar intensīviem otas vilcieniem, rūpīgāk izstrādājot tikai sejas vaibstus – domās iegrimušās zilganās acis, bērnišķīgi apaļos, sārtos vaigus, piemīlīgās lūpas un maigo auss gliemežnīcu.
- Tēvs, varbūt mūs samals miltos, viss viens, rudzu, kviešu vai miežu, varbūt pat auzu, nomals akotus, izlobīs graudus no spīdīgiem apvalkiem stingrām, asām smailēm, berzīs, bīdelēs, kuls, līdz mīcīs mīklā, pāršķels vidū kā apses kluci un taisīs abru priekš mīcīšanas, saveidos kukulīšos, viss viens, apaļos kā sapali un gludos kā līņi, ar pierē ieglāstītu krusta zīmi, vai šķībos un greizos abrakašos, mūs guldīs uz kļavlapām noklātas platas lizes, mūs šaus ar egles pagalēm kurtā pavarda melnajā speltē, un mūsu bērni pēc no mums barosies, viss viens, kas tu būsi – salināts rupjmaizes klaipiņš, zemesmelns veistēkņa klancis ar boltim špeka gobolīm vydā vai pūkains baltmaizes batons…
- Jūs iegriezāties kurpnieka būdiņā un devāt viņam salabot un nospodrināt savus apavus, un, kamēr viņš, kuldams visādus niekus, darīja savu darbu, jūs basām sēdējāt uz maziņa, ar melnu, saplaisājušu ādu apsista krēsliņa un vērojāt: tur, re, stiepj grozus prāvas, veselīgas laucinieces, krūtis kā siera maišeļi, tur jūsu bērni, kuri nes sabuktētus spaiņus, lodā zirgiem zem astes un lasa kopā apaļos, zaļos un kūpošos mēslu kunkuļus, kurus tik labprāt kaulē iekšā jūsu cūkas, tur akls muzikants pavisam bezgodīgi staipa ermoņikas, sēdēdams krēslā cēli kā ķēniņš, te viltus pravietis izkliedz nesaprotamus lāstus un aicina pūli pievienoties viņa kopienai, kura dzīvojot upes viņā krastā, tur jau saniknoti vīri spārda kabatzagli, kas pieķerts aiz rokas, bet šis gul dubļos, ar rokām apķēris galvu, žogmalē nostiepies līdz nāvei piedzēries ubags ar piepampušu seju kā govs aknas, bet viņam ap muti tekalē mušas, vīrišķīga sieva grib nokaulēt raibspalvas gaili, bet večiņa pārdevēja saujā ņirdz par pircējas ūsām, jauns puisis kaut ko čukst ausī meitai ar pastulbu ģīmi, kura sēž ratos, un bāž roku viņai zem lindrakiem, mēģinādams iekniebt ciskā, niķīgs zirgs izraujas saimniekam no rokām un ar brīvi nokārušos pavadu zviegdams sklābiņiem izlēkšo pa vārtiem, bet īpašnieks stāv un skatās, muti iepletis, pie tirgus vārtiem piestājas lepni rati, no kuriem kāpj vaskains vecis,