žvikt
žvikt apvidvārds
Lieto, lai norādītu uz ātru, momentānu, pēkšņu kustību, darbību, norisi.
Avoti: ĒiV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Paņemu Sārti, žvikt, līdz akai, paskatos, un atpakaļ...
- Un viņa ar to dakšiņu – žvikt!
- Bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk žvikt, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk...
- Aleksandram tikai nav armijas, žviks, sapulcinās karaspēku, žvikt, žvikt, nepaies pat daži gadi; tatārs uz to atbildēja — bet tas bija abu valstu seimā Radomā, — ņem, karali, un paskaties apkārt, cik tev vīru, visi ar zobeniem, tik liec, un visi lecam uz kumeļiem, un laižam uzbrukt tiem krieviem!
- Lai nu kā, māja bija kļuvusi gaiša un silta, mums strādāja gan ledusskapis, gan sildītāji, un vakaros no Ievas istabas nāca visus pārējos trokšņus nomācošs bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk žvikt, bum, bum, crrrk, crrrk, crrrk...